Lavašs ar sāļo biezpienu

Lavašs ar sāļo biezpienu, vēl vienkāršāk par šo nevar būt. Īsts brokastu ēdiens, ja esi zivs ēdājs, vēl var visam pievienot siļķīti.

Lavašu ierastāk pilda ar lasi, bet pilda ar vistas gaļu, krabju nūjiņām, sēnēm, dārzeņiem un daudz ko citu.

Kas ir Lavašs?

Lavašs ir galvenokārt Tuvajos Austrumos un Kaukāzā izplatīta neraudzēta kviešu maize. Tradicionāli cep speciālā krāsnī — tandirā. Tiek uzskatīts, ka lavašs cēlies no Armēnijas, kur tā ir viena no galvenajām ēdienkartes sastāvdaļām. Nosaukums cēlies no vārdiem lav (լավ) — ‘labs’ un haš (հաշ) — ‘ēdiens’.

Lavašs ir tradicionāla plānā maize, kas ir neatņemama armēņu virtuves sastāvdaļa. Tās sagatavošanu parasti veic neliela sieviešu grupa, un tas prasa lielu piepūli, koordināciju, pieredzi un īpašas prasmes. Vienkāršu mīklu, kas izgatavota no kviešu miltiem un ūdens, mīca un veido bumbiņas, kuras pēc tam sarullē plānās kārtās un izstiepj virs īpaša ovāla spilvena, ko pēc tam sit pret tradicionālās koniskās māla krāsns sienu. Pēc trīsdesmit sekundēm līdz minūtei izceptā maize tiek izvilkta no krāsns sienas. Lavašu parasti pasniedz ar vietējiem sieriem, zaļumiem vai gaļu, un to var uzglabāt līdz sešiem mēnešiem.

Lavašs ir neatņemama daļa no Armēņu kāzām. To uzliek uz jaunlaulāto pleciem, lai nestu auglību un labklājību. Grupu darbs lavaša cepšanā stiprina ģimenes, kopienas un sociālās saites. Jaunas meitenes parasti darbojas kā palīgi šajā procesā, pakāpeniski iesaistoties, gūstot pieredzi. Vīrieši ir iesaistīti arī spilvenu un krāšņu izgatavošanu, kā arī nodod savas prasmes studentiem un mācekļiem, kas ir nepieciešams solis, lai saglabātu lavaša izgatavošanas vitalitāti un dzīvotspēju. Lavašs ar sāļo biezpienu.

Lavašs ir plaši izplatīts arī Azerbaidžānā, Gruzijā, Turcijā, Irānā un citur.